Cilvēks var apzināties, piemēram, savu slikto garastāvokli, bet mierināt sevi ar domu, ka nav jau tik traki, ka tā ir gluži normāla reakcija uz stresa pilno dzīvi. Šādos brīžos var palīdzēt tieši līdzcilvēki, kuri var pateikt – robeža ir pārkāpta, ir par daudz, par ilgu, kļūst par grūtu un ir jāvēršas pēc palīdzības. To, vai aiz šīm grūtībām tiešām "slēpjas" psihiska slimība, spēs noteikt ārsts.

Pazīmes, kas var liecināt par psihiskiem traucējumiem vai psihisku slimību, var iedalīt divās grupās – pastāvīgas jeb tādas, kas ir visu laiku, un situatīvas.

Pirmā grupa jeb pastāvīgās pazīmes var būt saistītas ar personības traucējumiem. Par tādiem cilvēkiem saka, ka viņiem ir "smags" vai sarežģīts raksturs, ka ar viņiem grūti sadzīvot – viņiem ir grūti kontrolēt savas ikdienišķās emocijas. Tādas grūtības varētu būt cilvēkiem, kuri ļoti ātri apvainojas, vienmēr piekāpjas vai arī tieši otrādi – ir ļoti nepiekāpīgi, tāpat arī tiem, kuri reaģē ļoti impulsīvi, vētraini vai ir pārspīlēti aizdomīgi un kontrolējoši. Tie ir tikai daži piemēri. Mums katram ir savas grūtības, ar ko dzīves laikā jātiek galā, tomēr dažreiz jūtam, ka saskarsme ar kādu prasa no mums pārāk daudz un nevaram būt brīvi, ka ar otru jāauklējas vai tieši pretēji – jāuzmanās, lai neizprovocētu agresiju.

Palīdzība šajā gadījumā būtu vajadzīga tad, ja ar cilvēka raksturu saistītās grūtības ir ļoti izteiktas – tādas, ka gandrīz ikvienam jau ir smagi un nomācoši kopā ar šo cilvēku atrasties darbā vai ģimenē. Vai grūtības pamudinās šo cilvēku apmeklēt ārstu? Parasti nē. Un tā tas ir tik ilgi, kamēr apkārtējie cieš vairāk nekā cilvēks pats. Kaut kas sāk mainīties tad, kad dzīve šim cilvēkam sāk "brukt" – izjūk ģimene, rodas sarežģījumi darbā, piemeklē neveiksmes un atteikumi.

Otra traucējumu grupa saistās ar emociju, domāšanas un uzvedības izmaiņām, kas agrāk nav bijušas. Tās var būt dažādas – ilgstoši slikts garastāvoklis, pārmērīgi pacilāts garastāvoklis, raudulīgums, ātra aizsvilšanās, nervozitāte, nemiers, trauksme, lielas raizes par sīkumiem, nepamatotas bailes, spēku izsīkums, nomāktība, apātija, higiēnas neievērošana, koncentrēšanās grūtības, miega traucējumi, halucinācijas u.c. Tāpat var pievienoties arī dažādas fiziskas izpausmes – galvassāpes, elpas trūkums, gremošanas traucējumi, ēstgribas izmaiņas u.c.

Svarīgi ir tas, vai šīs grūtības ir saskaņā ar dzīves situāciju. Ir adekvāti, dabiski pārdzīvot un raizēties, ja ir nepatikšanas, raudāt, ja ir nomiris tuvinieks, kā arī – lidināties pēdu virs zemes iemīloties. Nav adekvāti izplūst asarās, ja kāds dusmīgi paskatās, ar vieglu roku aizņemties naudu dārgai izklaidei, nezinot, kā varēs parādu atmaksāt, augas dienas pavadīt gultā, ja tam nav fizisku iemeslu. Būtībā jebkādas situācijai neatbilstošas emocijas un uzvedība, kas atkārtojas, var norādīt uz psihiska rakstura traucējumiem, bet, vai tā tiešām ir, noteikt varēs tikai ārsts. Sabiedrība mūsdienās ir ļoti zinoša un izglītota, tomēr ar savstarpēju diagnožu noteikšanu var ļoti nodarīt pāri – gan sev, gan otram.

Ja rodas aizdomas, ka tuviniekam, iespējams, nepieciešama palīdzība, būtu labi ar viņu par to runāt un rosināt doties pie ārsta. Vislabāk, ja saruna notiek drīz pēc kādas epizodes, kad psihiskie traucējumi izpaudušies, bet tavas ar šo situāciju saistītās emocijas jau norimušas – vairs nejūti dusmas vai aizkaitinājumu, kas var veicināt sarunas negatīvu iznākumu. Sarunas laikā ir jāizrāda labvēlība, nosvērtība, sapratne un rūpes. Svarīgi ir minēt vairākas konkrētas lietas un situācijas, kuras esi novērojis. Vispārīgi izteikumi, kā "ar tevi viss nav labi", būs aizskaroši, un pastāv iespēja, ka tie izraisīs pretestību visam, ko gribi teikt. Jāizvairās no attieksmes pret otru kā pret "nabadziņu" vai no augstprātīga pārākuma pozīcijas. Lai sarunai būtu pozitīvs iznākums, jāpaskaidro, kā tas viss liek justies tev pašam, piemēram – "man tas ir par grūtu, es par tevi raizējos", "es baidos, ka nenotiek kas slikts", "tas mani sāpina un iztukšo", "man žēl, ka tu tā mokies", "es vēlos tev palīdzēt" u.tml.

Ja cilvēks nevēlas meklēt palīdzību, vari teikt, ka ir iespējams aiziet tikai uz vienu vizīti pie speciālista. Dažkārt cilvēkiem ir daudz baiļu un aizspriedumu par ārsta apmeklējumu un iespējamajām ārstēšanās metodēm. Kā iedrošinājumu var minēt, ka cilvēkam ir tiesības zināt visu par savu diagnozi, ārstēšanās iespējām, ir iespējas arī atteikties no ārstēšanas un izvēlēties citu ārstu, ja ar esošo ir grūti saprasties. Manā pieredzē cilvēki pēc pirmās vizītes bieži izjūt lielu atvieglojumu – nav tik traki, kā viņi baidījās; viņi uzzina, ka nav vienīgie ar tādām grūtībām, ka tā ir bijis arī citiem un viņi sekmīgi ar to tikuši galā; bieži traucējumi ir vieglāki un vienkāršāk ārstējami, nekā viņiem licies; viņi atgūst ticību sev un ierauga izeju – gaismu tuneļa galā.

Emocionālas grūtības un krīzes nevienam nav patīkamas, un mēs visi no tām labprāt izvairītos, tomēr vieglākā vai smagākā formā tās var piemeklēt ikvienu no mums. Lai arī sākotnēji tā visdrīzāk nešķiet, esmu pārliecināta – tās ir mūsu lielākās izaugsmes iespējas, izdevība sevī atrisināt un pārvarēt ierobežojumus, sadziedēt senas un nesadzijušas brūces. Tās padara mūs mīlošākus un iecietīgākus pret sevi, saviem bērniem, laulātajiem un cilvēkiem kopumā. Un pēc tam, kad esam izgājuši tam visam cauri, lai cik laika tas arī prasītu, mēs pateiksim paldies šīm grūtībām, kas būs kaldinājušas stiprāku un mirdzošāku to dārgakmeni, ko katrs sevī nesam.

Raksts tapis Veselības ministrijas un Slimību profilakses un kontroles centra organizētās kampaņas "Nenovērsies!" ietvaros. Plašāku informāciju par jautājumiem, kas saistīti ar cilvēku psihisko veselību, kā arī informāciju, kur iespējams saņemt palīdzību, meklējiet mājaslapā Nenoversies.lv.

Avots: delfi.lv